Kā sieviešu dzīves nepieciešamība, jau sen ir bijis produkta prototips, kas līdzīgs higiēnas salvešu lietošanai. 15. gadsimtā pirms mūsu ēras ēģiptiešu sievietes menstruāciju vajadzībām izmantoja mīkstu papirusu. Rietumu medicīnas pamatlicējs Hipokrāts rakstīja, ka grieķi 5. gadsimtā pirms mūsu ēras izmantoja tamponus, kas izgatavoti no kokvilnas sloksnēm, kas aptītas ap nelielu koka gabalu. Senās ķīniešu sievietes izmantoja garus, baltu auduma dvieļus, lai tiktu galā ar menstruācijām, pēc katras maiņas tās mazgāja ar ūdeni un alaunu, senie romieši izmantoja vilnu, un citi materiāli, kas līdzīgi "higiēnas salvetēm" bija papīrs (Japāna), augu šķiedras (Indonēzija), sūkļi un zāle (Centrālā Āfrika).
Menstruāciju muzejs parāda, ka lielākā daļa pirms{0}}modernās sieviešu parasti neizmantoja menstruāciju līdzekļus, bet vienkārši ļāva menstruālām asinīm plūst uz apģērba. Līdz 20. gadsimta pirmajai pusei sievietes dažās valstīs un reģionos joprojām izmantoja atkārtoti lietojamas auduma sloksnes. Pirmā pasaules kara laikā franču medmāsas novēroja, ka brūču pārsiešanai izmantotais celulozes materiāls spēj labāk uzsūkt menstruācijas nekā auduma sloksnes, "šķiedras kokvilnas" izgudrojums tika izmantots vienreizējās lietošanas pārsējos un ar tiem saistītajos produktos, medmāsas smēlās iedvesmu, atsaucoties uz vienreizlietojamo pārsēju ražošanas metodi, izmantojot kokvilnu vai sierā ietītu audumu, lai izgatavotu savas modernās salvetes. 20. gadu sākumā Kimberlija Klārka iepazīstināja ar Kotex higiēnas salvešu zīmolu, ko viņi nosauca pēc kombinācijas "kokvilna" ("c" nomaiņa uz "k" angļu valodā) un "tekstūra". Tolaik visu zīmolu higiēniskajām salvetēm bija vajadzīgas siksnas, lai tās nostiprinātu. Lielākajai daļai pašreizējo paliktņu ir savienojošais paliktnis, kas pieguļ apakšveļai, tāpēc nav nepieciešamas siksnas.